“Vecvēveru” rijas vietas arheoloģiskā izpēte

Etnogrāfiskās rijas no Latvijas ainavas sāka izzust līdz ar labības kulšanas tehnoloģiju maiņu zemnieku sētās 19. gs. pēdējā trešdaļā. Pēc ēku virszemes konstrukciju nojaukšanas par tām saglabājās visai skopas rakstīto un attēlojošo avotu ziņas. Tomēr būtiskas ziņas par riju vēsturi joprojām rodamas zemes slāņos – izpētot ēkas arheoloģizējušās būvstruktūras. Pēdējo 30 gadu laikā Piebalgā nav notikuši riju ēku arheoloģiskās izpētes darbi.

Vecvēveru rija celta ap 18./19. gs. miju. Savās pamatfunkcijās tā turpināta izmantot līdz 19./20. gs. mijai, kad Piebalgā sāka izmantot kuļmašīnas. Pēcāk rijā žāvēti izkultie graudi un uzglabāti dažādi priekšmeti. Rijas ēka nojaukta 20. gs. vidū. Nedz rakstītie, nedz kartogrāfiskie avoti nesniedz ziņas par ēkas hronoloģiju, būvtipu, izmēriem, iekšējo plānojumu un apkures ķermeņa tipu.

Rijas ēkas vietas arheoloģiskās izpētes mērķis ir noteikt būtiskāko informāciju par šo ēku: tās būvtipu, plānojumu, hronoloģiju un apkures ķermeņa tipu. Šī mērķa sasniegšanai projektam izvirzīti sekojoši uzdevumi: a)priekšizpētes posmā izpētīt rakstītos un kartogrāfiskos avotus par rijas ēku; b) apsekot rijas vietu dabā; c) atbilstoši iegūtajiem datiem sagatavot arheoloģiskās izpētes programmu; d) saskaņot to ar Nacionālo kultūras mantojuma padomi; e) lauka darbu posmā veikt arheoloģiskos izrakumos rijas ēkas “atslēgas” sektoros; f) kabineta darbu posmā sagatavot arheoloģisko izpētes darbu pārskatu un rakstisku projekta atskaiti; g) pēc projekta pārskata perioda beigām – sagatavot izvērstu ziņojumu, ko plānots prezentēt  Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja ikgadējā konferencē, 2025. gada februārī.

Piebalgas Vēveriem ir vismaz 400 gadu sena vēsture. Pirmoreiz tie minēti 1601. gada zviedru revidentu dokumentos kā viena saimniecība, bet kartē iezīmēti 18. gs. beigās. Ilgajā miera posmā pēc Ziemeļu kara iedzīvotāju skaits auga. “Mērnieku laikos” - 1878. gadā, kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas dzimtsīpašumā, Vēveros jau astoņas sētas. Veidojās tagad dabā redzamais sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. 1928. gada lauksaimniecības skaitīšanā 8 saimniecībās kopā ap 40 dažāda rakstura ēkas. 

Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, kā arī lai saglabātu ēkas – Piebalgas zemnieku darba un dzīves pieminekļus – in situ – vidē un vietā, kur tie radušies, kopš 20. gadsimta 80. gadiem Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcija. Vēveru etnogrāfiskās apbūves kompleksam piešķirts Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Komplekss ir plašākais metodiski saglabātais, uzturētais un eksponētais etnogrāfisks akcents Vidzemes vēsturiskajā zemē.

Arheoloģiskā izpēte ir būtiska, lai detalizētā līmenī atklātu un skaidrotu arheoloģizējušos etnogrāfisku priekšmetu, tehnoloģijas vai konstrukcijas reālijas: funkcijas, to kontekstu, izmērus un precīzi lokalizāciju viensētā.

“Vecvēveru” rijas vieta atrodas Latvijas Etnogrāfiska brīvdabas muzeja lauka ekspozīcijā “Vēveru etnogrāfiskais komplekss”. Līdz mūsdienām no rijas saglabājusies daļēji redzama krāsns. Tomēr, nedz rakstītie, nedz kartogrāfiskie avoti nesniedz precīzas ziņas par ēkas hronoloģiju, būvtipu, izmēriem, iekšējo plānojumu un apkures ķermeņa tipu. Rijas vieta atrodas Vēveru etnogrāfiskā kompleksa attālā perifērijā, kas neveicina šīs vietas plašāku apmeklētību.

Rijas ēkas vietas arheoloģiskās izpētes mērķis ir noteikt būtiskāko informāciju par šo ēku: tās būvtipu, hronoloģiju un apkures ķermeņa tipu. Ar projekta realizāciju tiks sasniegts mērķis "Vidzemes kultūras daudzveidības izzināšana, saglabāšana un attīstība, kā arī sabiedrības līdzdalība kultūras procesā.

Mērķa sasniegšanai izvirzīti šādi uzdevumi: a) projekta kabineta darbu pirmajā posmā izpētīt rakstītos un kartogrāfiskos avotus par rijas ēku (2024. gada jūnijs);

b) apsekot rijas vietu dabā (2024. gada jūnijs);

 c) atbilstoši iegūtajiem datiem sagatavot arheoloģiskās izpētes programmu (2024. gada jūnijs);

d) saskaņot to Nacionālā kultūras mantojuma padomē (2024. gada jūnijs);

e) projekta lauka darbu posmā veikt arheoloģiskos izrakumos rijas ēkas “atslēgas” sektoros (2024. gada jūlijs),

nodrošināt izrakumu veikšanas publicitāti un interesentu piesaisti darba procesam, studenti prakses ietvaros iepazīs gan arheoloģiskās izpētes darbu, gan vietējo kultūrtelpu.

f) izrakumu gaitā radīt video materiālus dokumentāras īsfilmas radīšanai (2024. gada augusts);

f) projekta kabineta darbu otrajā posmā sagatavot arheoloģisko izpētes darbu pārskatu un rakstisku projekta atskaiti (2024. gada septembris – novembris).

Projekta mērķauditorija ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Vēveru etnogrāfiskā kompleksa apmeklētāji. Muzeja soc.tīklu apmeklētāji (15000). Profesionāli etnogrāfi un arheologi, kā arī šo zinātņu entuziasti. Latvijas Muzeju darbinieki.

Projekta tiešais rezultāts ir pētījums – Vidzemes rijas arheoloģiskās izpētes darbu pārskats. Tas nodrošinās Vidzemes tradicionālo amata prasmju (rijas ēkas, tās krāsns būvniecība) izpēti, jo ietver dažādu vēstures avotu informāciju, izrakumos atsegto slāņu un konstrukciju un senlietu aprakstus, kā arī plānus, skices un fotogrāfijas un plašu secinājumu daļu. Vidzemes etnogrāfiskās kultūras pieejamību nodrošinās pēc izrakumu rezultātiem sagatavotais oriģinālas informācijas stends pie “Vecvēveru” rijas. , kas piesaistīs apmeklētājus. Perspektīvā reāla ir arī arheoloģiskās izpētes rezultātos balstīta rijas krāsns rekonstrukcija. Krāsns kurināšana (zem segtas nojumes) un ēdiena gatavošana tajā būtiski variēs dažādas ražas novākšanas perioda publiskās aktivitātes Vēveru etnogrāfiskajā kompleksā. Projektā sasniedzamie rezultāti tuvāko gadu periodā sekmēs metodisku visas rijas ēkas restaurāciju. To veicina arī situācija, ka Vēveru etnogrāfiskā kompleksa tuvākajā apkārtnē atrodas vairākas bojā ejošas rijas ēkas. Gan krāsns, gan visas ēkas rekonstrukcija nodrošinās Vidzemes amatniecības zināšanu un prasmju praktizēšanu un dokumentēšanu. Šī projekta ietvaros veiktās aktivitātes ilgtermiņā veicinās Vidzemes vēsturiskās zemes kultūras mantojuma daudzveidības izzināšanu, saglabāšanu, tā popularizēšanu un pārnesi, kā arī integrāciju tūrisma aktivitātēs.